Zemgales reģiona kompetenču attīstības centrā (ZRKAC) 4. jūnijā notika Ilonas Bruveris lekcija „Kā iekļaut skolēnus ar uzvedības traucējumiem klasē?”.

Šī ir jau otrā reize, kad Sidnejas Notre Dame Universitātes lektore viesojas Jelgavā, aplūkojot jautājumus par pedagogu savstarpējās sadarbības iespējām, un veiksmīgiem pedagoģiskajiem risinājumiem, darbā ar skolēniem, kuriem ir uzvedības problēmas. Pedagogu skaits, kas meklē atbildi uz jautājumu „Kā iekļaut skolēnus ar uzvedības traucējumiem klasē?”, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir palielinājies, apliecinot, ka lekcijas temats ir aktuāls.

Lektores profesionālā pieredze vairāku gadu garumā ļauj dalīties pieredzē par situācijām un risinājumiem, kad ir nācies sastapties gan ar reāliem uzvedības traucējumiem, gan „šķietamiem”. Viņa akcentēja to, ka būtiski ir iepazīt skolēnus, jo pazīstot savu klasi, ir iespējams saprast uzvedības traucējumu raksturu – reāls vai šķietams. Tas ir nepieciešams arī gadījumos, lai veiksmīgāk izstrādāt nepieciešamo plānu, lai uzvedību transformētu formā, kas ļautu gan pārējiem audzēkņiem apgūt mācīto, tāpat arī ļautu skolēnam, kam ir uzvedības traucējumi to darīt viņam atbilstošā formā.

I. Bruveris uzsvēra, ka nereti izturēšanās ir attieksmes jautājums un problēmas, piemēram, ir meklējamas mācību vielas pasniegšanas veidā, izmantotajās metodēs, noteiktajos kārtības noteikumus. „Šķietamajos” uzvedības traucējumu gadījumos bērns izturēšanos izmato kā mehānismu, lai izvairītos no situācijām, kuras viņam šķiet nepatīkamas, nav atbilstošās viņa uztverei vai garlaiko u.tml.

Pedagoga darbs ir komplicēts, nepietiek tikai ar mācību vielas izklāstu, ir jāmāca arī uzvedības principi, ņemot vērā gan katras klases kopējās tendences, redzot arī individuālās vajadzības, turklāt tas ir jādara ievērojot personīgos principus un vērtību sistēmu. Tas ir process, kas prasa iesaisti, laika un intereses ieguldījumu, elastīgu uztveri, kas ļauj veiksmīgi sasniegt rezultātu. Inovatīvas pieejas ir jāiekļauj mācību procesā, bet ir jāsaprot, ka visas jaunās idejas automātiski nenozīmē, ka tās ir piemērojamas jebkurai skolēnu grupai un sniegs cerēto efektu. Tomēr nedrīkst baidīties kļūdīties, ja kāda no ieviestajām metodēm „nestrādā”, tad ir jāatzīst, ka tā nav piemērojama konkrētajā gadījumā un jāturpina meklēt citas, tās kombinējot ar esošo modeli, jo mainīt kaut ko mainīšanas pēc nav jēgas.

Kā pēdējais akcents lektores stāstījumā bija par pozitīvas vides veidošanu, ar to saprot gan skolēnu iesaisti mācību procesa īstenošanā, piemēram, kopīgi izstrādājot klases iekšējos noteikumus, tādējādi veidojot cieņu vienam pret otru, jo vienošanās ir saistoša abām pusēm, ja tā nav uzspiesta. Savstarpējās attiecības lieliski palīdz veidot uzslavas par padarīto, veidojot patīkamu mikroklimatu un ļaujot skolēnam sajust, ka ievērojot sistēmas principus viņu sagaida ne vien negatīvas lietas, kā aizrādījums vai sods, bet arī patīkamas.

Lektores uzstāšanās atgādināja sen zināmu patiesību, ko formulējis ir Antuāns de Sent-Ekziperī: „Būtiskais nav ar acīm saredzams”, tas ir jāsajūt ar sirdi. Sajūtot otru, mēs viņu varam iepazīt, iepazīstot saprast, kāds viņš ir, un saprotot, palīdzēt tikt galā ar uzvedības traucējumiem, kas patiesībā, traucē ne vien apkārtējiem, bet nedara laimīgu arī pašu skolēnu.